Jaunākie mūsu pārdomu ieraksti

Izlasiet, kas šonedēļ jauns
 

Ne vienmēr vainīga ir tikai ģimene...

Nesen piedalījos klases vecāku sanākšanā, kurā vecāki pēc pašu iniciatīvas savstarpēji mēģināja vienoties, kā klases kolektīvu veidot draudzīgāku un kā bērniem iemācīt labas sociālās prasmes - respektīvi skolā darboties kā komandai. Tikšanās iemesls bija pēdējā laikā klasē uzradušās uzvedības un savstarpējās komunikācijas problēmas. Sarunas laikā pedagogs pastāstīja, ka klasē ir nācis psihologs un veicis novērojumus, stundās piedalījusies mācību pārzine (metodiķa, direktora vietniece mācību darbā ), lai konstatētu klases grūtību. Taču uzdodot jautājumu, kur ir problēma un kāda ir kopīgā klases bērnu vajadzība, diemžēl atbildes nebija. Respektīvi pedagogam no specialistu puses nebija sniegta atbilde. Vienīgais, ko specialisti teica, ka problēma ir bērnu ģimenēs.....
Lasot daudzos rakstus un pētījumus par to kā audzināt bērnus, apmeklējot sapulces un runājot ar pedagogiem, klausoties specialistos, aizdomājos par to, ka mūsdienās ģimeni vaino ikvienā situācijā, kas notiek ar bērnu: ja bērns neklausa - ģimene vainīga, ja bērns čurā gultā - ģimene vainīga, ja bērns skolā kaujas - ģimene vainīga, ja bērnam iet slikti mācībās - ģimene vainīga, ja bērns nesaka labdien - vai uz redzēšanos - vaina ģimenē. Tāpat, ja bērns izrāda nepatikšanu vai pretestību pret sistēmu vai pedagogu- vainīga ir ģimene.
Mūsdienās bērnu problēmām ir atrasta viena fantastiska kaite - vecāki.
Vai nu vecāku ir par daudz - par daudz uzmanības, par daudz kopā būšanas par daudz visa kā ļaušanas, par daudz aizliegumi, par daudz robežas, par daudz saldumu, par daudz ļaušanas, vai vecāki ir par maz - ,tādēļ par maz uzmanības, par maz kopā būšanas, par maz atļaušanas un autonomijas došanas bērnam, par maz noslogoti, par maz lasa, par maz apmeklē pulciņus, par maz lieto mūsdienu tehnoloģijas, par maz iesaistās, par lēnu kaut ko dara un tā daudzās lietās.
Īpaši bieži ģimenes vainošana notiek saistība ar skolu un problēmām pirmsskolas izglītības iestādē. Tā vien šķiet, ka tas ir tik vienkārši - ikvienu bērna kaprīzi, uzvedības lietu un nepaklausību, agresiju vai citas problēmas uzskatīt par ģimenes atbildību. Es nesaku, ka atbildība nav jāuzņemas ģimenei, es vairāk domāju - vai tiešām ikvienā situācija, kad bērns ar savu uzvedību un attieksmi parāda, kādas grūtības, vainīga ir ģimene un neviens cits, vai bērns, skolnieks visu iegūst ģimenē? Nemaz neietekmējoties no apkartējās vides, kurā bieži vien pavada vairāk nekā 8 stundas ik dienu...
Paskatīsimies nedaudz uz izglītības iestādēm. Ja runājam par pirmsskolas izglītības iestādēm, tad nekad vaina nevar būt tikai ģimenē, jo pirmsskolā bērni izveido ļoti ciešas attiecības ar pedagogu un, ja pedagogs ir bērnam pieejams, emocionāli noturīgs, veicina bērna attīstību, tad bieži vien bērni uz pirmsskolas izglītības iestādi iet ar prieku un nesanāk konflikti un vainošana. Vienlaikus mums ir jāņem vērā fakts, ka bērni pirmsskolas izglītības iestādi sāk apmeklēt jau no pusotra vai diviem gadiem un katrs bērns pierod pie jaunās kartības savādāk. Vēl ar vien bieži pirmsskolas izglītības iestādē dzirdu no pedagogiem, ja bērns no rīta raud, pamācību vecākiem: "Jo ātrāk aiziesiet, jo labāk, bērns pieradīs. Viņš Jūs neredzēs un nomierināsies". Vai tiešām - vai tā ir veselīga atvadīšanās, un ja bērns atsakās atlaist vecāku un jau mājās sāk ļoti raudāt, kas ir vainīgs ģimene vai nepareizi sniegti ieteikumi. Lai arī vecāki ir ļoti mīloši un ieinteresēti, taču paklausa "kompetentajam" pedagogam.
Taču, ko darīt vecākam, ja bērns ir mazs un vēl nevar pastāstīt par savam gaitām pirmsskolas izglītības iestādē, bet ir redzams, ka ar bērnu kaut kas nav kā vajag, ka bērna uzvedība ir mainījusies? Vai pedagogi bieži aizdomājas, kā šādās situācijās jūtas vecāki? No savas prakses vecāku stāstiem nereti esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad bērns sāk stostīties, paradās dermatīts, bērns sāk čurāt gultā, lai arī pirms tam jau ilgu laiku nav to darījis, pēkšņi bērns vairs neiet uz tualeti pirmsskolā un ciešas līdz brīdim, kad tiek mājās, vai pēkšņi kļuvis agresīvs un negrib ar citiem spēlēties, bērns atsakās piedalīties dažādās aktivitātēs, lai arī pirms tam tas viņam ir ļoti paticis un šajās situācijās tiek secināts, ka situācijā ar vecākiem mājās nekas nav mainījies - vai tiešām vainīga ir ģimene? Vai pieaugušie, kuri ir kopā ar bērnu ik dienu izglītības iestādē, pamana bērna vajadzību - neuzkliedz, neiebiedē, vai ļauj nomierināties un parāda veidus kā to darīt, vai runājot ar vecākiem ir godīgi un pasaka, ko dara, kādas disciplīnas metodes izmanto?
Tāpat par skolu. Bērni no 6 - 7 gadiem sāk iet skolā un šis ir laiks, kurā daļai no bērniem jau ir nostiprinājušās prasmes un viedoklis par sevi. Skolā bērni sāk meklēt savu vietu sociālajā grupā un mācas būt patstāvīgāki.. Taču arī skolā nonāk bērni no dažādam vidēm un viņi sāk mācīties sociālās situācijas. Vai ģimene var būt vainīga, ja citi bērni sāk agresīvi izturēties pret kādu bērnu, jo viņš ir citādāks? Vai ģimene var būt vainīga, ja bērns kļūst agresīvs, jo nespēj izturēt skaļo, moralizējošo pedagoga balsi? Vai ģimene var būt vainīga, ja pirmajā klasē kāds bērns visu laiku baksta otru, līdz tas neiztur un iesit? Vai ģimene ir vainīga, ja pieaugušais skolā saka: "Beidz sūdzēties un risini savas problēmas pats!" Vai ģimene tiešām ir vainīga, ja bērnam ir garlaicīgi un uzmanību novērš daudzas blakus lietas, jo skolā viņu nosēdina pie loga, vai ģimene ir vainīga, ja bērni skolā neievēro noteikumus un viņiem par to nav vienādas un konsekventas sekas?
Šīs pārdomas nav tādēļ, lai norādītu uz kādām nepilnībām. Tās ir vērstas uz to, ka vecākiem un pedagogiem ir ļoti jāmācas sadarboties - sadarboties nemeklējot vainīgos, bet skatoties uz problēmu un tā risinot kopā. Katram vispirms ir jāredz sevi. Iespējams es kā vecāks neredzu, kas notiek skolā vai es kā pedagogs neredzu, kas notiek ģimenē, neliekam kastītēs ģimenes un neliekam kastītēs pedagogus. Skatāmies un iepazīstam bērnus un veidojam risinājumus viņu grūtībām, palīdzam tās risināt produktīvi un jēgpilni. Redzot, ka skola sadarbojas ar ģimeni, un ģimenei to izjūtot, bērns arī jutīsies atbalstīts un tiks ar savām grūtībām ātrāk galā. Bērns neaug tikai ģimenē, bērns mācas arī no vides, kurā atrodas un ne tikai vecāki, bet visi pieaugušie, kuri ir viņam blakus izaugsmes procesā visi kā viens ietekmē bērna attīstību. To ir svarīgi saprast un tikai sadarbojoties ar mērķi veidot veselīgu un pozitīvi domājošu sabiedrību, mēs varam cerēt uz labiem rezultātiem.

Raksta sērija ir paredzēta, lai izskaidrotu un radītu priekštatu par vienaudžu vardarbības traģēdiju un klātesamību mūsu vidē īpaši skolā. Mums ir daudz raksti kuri paredzēti, lai raksturotu un izskaidrotu vienaudžu vardarbību. Kādēļ vēl arvien mums ir grūti izprast un pamanīt vienaudžu vardarbību, atbalstīt savus bērnus un ļaut viņiem sajusties...

Klausoties vecāku sarunas par bērnu mācīšanas procesu es domāju, kuras no mūsu , kā vecāku izvelētajām metodēm ir pareizas un ar kādu mērķi mēs to darām. Vai bērna labi sasniegumi skolā ir viņa paša vai vecāku velme, lai bērns iegūtu labas atzīmes un es kā vecāks varētu lepoties ar savu bērnu vidējo atzīmi. Vecākiem ir jārūpējas, lai bērns mācītos...

Vakar es biju vecāku sapulcē un manas pārdomas radīja pedagoģes izteikums par bērnu mācīšanos rakstīt, rakstīt glīti un nesteidzīgi. Vai mēs mūsdienās piekrītam, ka bērnus var iemācīt glīti, nesteidzīgi rakstīt tikai iebiedējot? Pedagoģes izmantotā metode bērnu glītrakstīšanā ir vienkārša - ja bērns raksta ātri, neglīti pēc vairākiem brīdinājumiem...